Mana pieredze
Manas spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar divām iestādēm – Mākslas skolu un slimnīcu. Abos šo iestāžu gaiteņos es biju biežs viesis, un, lai arī, cik dīvaini tas neizklausītos, abas vietas man asociējās ar drošību un siltumu. Pirmajos gaiteņos es iemācījos radošumu, domāšanu ārpus rāmjiem un to, ka dzīvei tāpat kā fantāzijām nav robežu. Otrajos gaiteņos es apguvu prasmes būt drosmīgai un pacietīgai, pat, tad, kad ir ļoti bail, kā arī sapratni par to, ka viss ir pārejošs.
Tālāk ejot dzīvei un augot es iepazinu plašos mūzikas un kultūras gaiteņus, kuros guvu pieredzi kā saglabāt mieru esot haosa centrā un neparedzamos apstākļos. Pa vidu tam visam esmu aptaustījusi un sajutusi citu tautu kultūras, padzīvojot ārpus ierastās vides, kas iemācīja ieraudzīt un akceptēt atšķirīgo ikvienā cilvēkā.
Un, tad, pēkšņi, vienā dienā es tiku ierauta biznesa lauciņā, kur sākās nu jau mans 9 gadu ilgais piedzīvojums, kas lika sastapties ar smagām vilšanām, gan izjust uzvaras garšas, saprotot, cik svarīga dzīvē ir discpilīna un nepadošanās. Lai arī šķiet, ka pietiekami daudz dzīves jomā pieredze ir gūta šo gadu laikā, tomēr, kā mēs zinām, dzīve nav tikai uz augšu, tā kādā brīdī spēj smagi noraut uz leju un vēl zemāk par to, kur kādreiz reiz būts.
Tajā brīdī, atrodoties dzīves zemākajā punktā, kad visas dzīves jomas bija sabrukušas, visas sapņu pilis nojauktas, es ticu, ka es piedzimu no jauna, jo es sapratu, kādēļ es šeit esmu un, kas man ir jādara. Es atvēru jaunas durvis dzīvei ar nosaukumu – Psiholoģija. Es esmu viss, kas ar mani ir noticis, un pateicoties tam visam es pašlaik esmu tieši tur, kur es esmu, tieši tāda, kāda esmu.
Es zinu, kas ir veģetatīvā distonija, panikas lēkmes, izdegšana, šķiršanās divas nedēļas pirms kāzām. Es zinu kā ir pazaudēt sevi un atkal sevi atrast. Es zinu, kā ir būt parādos un kredītos līdz ausīm un zinu kā ir tikt no tā laukā. Es zinu kā ir tad, kad nekā nav un tad, kad ir viss. Es zinu kā ir uzaudzināt pašai sevi kopš 16 gadu vecuma lielpilsētā. Es zinu, kas ir atkarības un es zinu arī to kā atteikties no tām. Es zinu, kā ir būt nepašpārliecinātai un baidīties no dzīves.
Es to visu un vēl vairāk esmu pieredzējusi uz savas ādas, un tieši tādēļ zinu to, ka neatkarīgi no tā visa, dzīve nebeidzas, tā tikai sākas. Tava pagātne nedefinē Tevi, tā Tevi veido, un tikai Tu vari izvēlēties uz kuru pusi. Tā var būt Tavs mūžīgais attaisnojums vai lielākais – kāpēc jā! Tu vari pakrist, bet Tu vari arī piecelties un, kamēr Tu elpo, viss priekš Tevis ir iespējams! Robežas ir tikai Tavā prātā!
